Ortomolekulārās pieejas pamatdoma ir vienkārša: ķermenim vislabāk der tās uzturvielas, kas tajā ir jau dabiski — vitamīni, minerālvielas, mikroelementi, aminoskābes, taukskābes. Jautājums ir par to, vai to pietiek.
Tāpēc pieeju parasti izvēlas nevis "vispār", bet konkrētai situācijai.
- Kad palielinās uzturvielu vajadzība. Intensīvi treniņi, saspringts darba periods, atveseļošanās, grūtniecība un zīdīšana, gadi pēc 50 — visos šajos posmos organisms uzturvielas patērē ātrāk
- Kad uzturs nav līdzsvarots. Ēdienreizes skrienot, atkārtojas viena un tā pati ēdienkarte, izvēlēts veģetārs vai vegānisks uzturs, izslēgtas veselas produktu grupas. Arī rudens un ziema, kad saules gaismas ir maz.
- Kad gribi atbalstīt konkrētu funkciju organismā. Šeit ortomolekulārā pieeja atšķiras no vienkārša multivitamīna: uzturvielas tiek izvēlētas kā komplekss ar noteiktu mērķi — nervu sistēmas, imūnsistēmas, kaulu un locītavu vai, piemēram, redzes normālai darbībai.
Ortomolekulārā pieeja neaizstāj pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu, ārsta noteiktu terapiju vai medikamentus. Ja ir hroniska saslimšana, tiek lietotas zāles, uztura bagātinātāja izvēli pārrunā ar ārstu vai farmaceitu.
Zinātne uzturvielu mijiedarbību pēta joprojām, un tieši tāpēc – sastāvam ir nozīme.
